Dārznieki Krievijā sēj burkānus ziemas apstākļos, rēķinot uz stabilu dzesēšanu, lai aizsargātu sēklas. Tomēr laika apstākļi mainījās, dienas laikā temperatūra paaugstinājās virs nulles un lietus atkausēja dārza dobes. Avots norāda, ka īstermiņa siltums ne vienmēr nozīmē, ka sēklas ir dīgtas priekšlaicīgi, un agrā rudens stādi var izdzīvot pirmo salu, ja tie ir pārklāti ar sniegu.[1]
Ja burkāni jau ir dīgti, viņi var cīnīties vēlāk sezonā. Augi, kas pārziemo kā stādi, līdz vasarai bieži kļūst par ziedošiem stublājiem, kā rezultātā rodas rupjas saknes, nevis ēdami burkāni. Tāpēc paļauties uz šo konkrēto gultni kā vienīgo ražas avotu ir riskanti. Pareiza ziemas sēšana parasti notiek uz sasalušas zemes ar sagatavotām augsnes rezervēm un aizsargplēvi, līdz atgriežas stabila sasalšana.[1]
Dārznieki novēro augsnes temperatūru un gaida asnus, pirms izlemj, vai traucēt gultu. Ja neparādās dzinumi, zemes gabalu parasti atstāj netraucētu. Avots norāda, ka zaudējumi ir lielāki gados ar nelielu sniega daudzumu vai mainīgiem laika apstākļiem, kad sniegs atkārtoti kūst un sasalst.[1]